piektdiena, 2013. gada 13. decembris

Che Ti Sei Mangiato?

Itāļi ir apsēsti ar ēdienu, tas ir skaidrs pilnīgi visiem. Itāļu ēdieni ir zināmi visās pasaules malās un joki par to, kā un ko ēd itāļi ir nemirstīgi. Bet pa īstam saprast, ko nozīmē šī apmātība, var tikai tad, ja kādu laiku nākas padzīvot itāļu sabiedrībā.



    Pirmā pazīme - neprātīgā precizitāte! Zinot, cik ļoti vieglprātīgi un bezrūpīgi itāļi attiecas pret pulksteņlaikiem, šķiet pilnīgi smieklīga viņu precizitāte ēdienreizēs. Pusdienas tiek ēstas 13.00. Var atļauties kādu pusstundas nobīdi galējas nepieciešamības gadījumā, bet vispār pusdienas ir jāēd vienos. Pat franču literatūras lekcija no 12 līdz 15 nav traucēklis - pasniedzēja vienos dodas pusdienu pārtraukumā!
Mana latviešu dvēselīte ir pieradusi ēst tad, kad vēders prasa, nevis pulkstenis, bet šeit nekas cits neatliek, jo pēc pulksten 14.00 ir diezgan vājas cerības tikt pie ēdiena - veikali slēgti līdz 16.00, universitātes ēdnīca slēgta līdz vakariņu laikam un nemaz nesmīdi restorānu darbiniekus, ap pieciem prasot kaut ko ēdamu! Viss, ja nepaēdi pusdienas, jāgaida līdz vakariņām (vai jāsamierinās ar uzkodām un neveselīgu našķēšanos)! Vakariņas tiek ēstas 20.00, brīvdienās pat 21.00. Šajos 3 mēnešos Itālijā tikai vienreiz esmu ēdusi vakariņas pirms astoņiem. Un tas nenācās viegli. Pirms pāris mēnešiem ar draugu (ēšanas ziņā - tipisks itālis) nolēmām iet uz kino. Viņš skatās internetā seansa laikus un pēc tam pavisam vārgā balsī man saka: "Zini, ir problēma. Filma ir tikai 20.00." Balss tonis tāds, ka liekas, ka tiks paziņota sēru vēsts. Es nesaprotu: "Kāda tur problēma? Nav nemaz tik vēlu!" Atbilde, vēl sērīgākā tonī: "Nu, jā. Bet tad mums vakariņas jāēd 19.00..."
Protams, regulāri ēšanas paradumi ir ļoti veselīgi, bet tomēr ir apgrūtinoši, ka tik ļoti nākas skatīties pulkstenī.

     Itālijas ikdienas dzīvi nosaka ēdienreizes. Bez jokiem. Gandrīz visas valsts un publiskās iestādes pusdienlaikā tiek slēgtas. Lielveikali gan nē (laiks ir nauda!), bet pilsētas centrs gandrīz kā izmiris. Pilnīgi jābrīnās, ka autobusi kursē! Vismaz pāris stundas ielas ir manāmi tukšākas un rodas sajūta, ka visa pilsēta harmoniski ievēro "kluso stundu". Arī es vismaz stundu pēc ēdienreizes pa māju drīkstu staigāt tikai uz pirkstgaliem, jo, redz, itāļiem pēc pusdienām ir jāatpūšas.



     Nepietiek ar ārprātīgo pulksteņlaiku ierobežošanu, itāļiem ir ļoti strikti nerakstītie likumi, kā ir jāēd. Pirmkārt, pasta vājprātīgos daudzumos. Tas nav stereotips, bet realitāte. Katru dienu, patiešām katru dienu pusdienās tiek ēsta pasta. Protams, dažādi veidi dažādās mērcēs, bet pasta paliek pasta. Reiz, pēc mēnesi ilgas pastošanās bijus izlēmusi pusdienās pagatavot vienkārši ceptus kartupelīšus. Ak, ja tu būtu redzējis to nelaimīgo itāļa seju! "Vai tad pasta nebūs?!" Nu jau esmu padevusies! Lai dzīvo pasta!
Otrkārt, šeit ļoti bieži krustojās latviešu un itāļu ēšanas paradumi. Ja vakariņās tiek piedāvāta pupiņu zupa, es, protams, gribu klāt pieēst maizi. Itālijā tā neviens nedara. Bet nez kāpēc, ēst maizi pie kartupeļiem ir pilnīgi pieņemami!?
Un vēl neskaitāmi sīkumi, pie kuriem nākas pierast - brokastis saldas un niecīgas (apēdot vienu ievārījuma maizīti, man jau pēc pusstundas mācas virsū bads!), salāti tiek ēsti pēc pirmā ēdiena un visur ir olīveļļa!

     Nav taisnība, ka itāļi ir bezbēdīgi, vieglprātīgi un nekad neuztraucas. Ikdienā tā var būt, bet ne virtuvē! Ja itālis gatavo, labāk klusēt un nemaisīties pa kājām. Jo ir vajadzīgi pareizie trauki, sastāvdaļas, proporcijas un pat roku kustības. Īpaši tad, ja ēdiens tiek gatavots kādam citam - stress ir vājprātīgs! Acīmredzot, arī miera mikām itāļiem ir savi vājie punkti, hehe!



     Un visbeidzot lielākais no trakumiem - itāļiem tiešām patīk runāt par ēdienu! Ir pilnīgi dabiski līdz ar visiem "Kā iet?""Ko šodien darīji?", "Kā gāja darbā/ universitātē?" jautāt arī "Che ti sei mangiato?" (Ko ēdi?). Nu jau esmu pieradusi, bet sākumā bija jocīgi. Es kādam prasītu atstāstīt to, ko ēdis, tikai izmisuma gadījumā, kad nu galīgi vairs nevar atrast neko, par ko runāt. Man tas būtu pēdējais nožēlojamais mēģinājums izglābt sarunu. Tieši tāpēc sākotnēji, kad draugs mēdza prasīt, ko esmu ēdusi pusdienās, sajutos pagalam slikti. Vai mums tiešām tik grūti uzturēt sarunu, ka jārunā par ēdienu?! Par laimi tā nav, itāļiem vienkārši patiešām patīk runāt par ēdienu!
 - Atgriežoties no ceļojuma, ar draugiem tiek apspriesti ēstie labumi, nevis redzētās vietas.
 - Tīri smieklīgi klausīties sarunas autobusā ap pusdienlaiku - divi jaunieši dzīvi apspriež to, ko katrs plāno ēst pusdienās.
 - Sarunas par manu izcelsmi arī ir diezgan līdzīgas - No kurienes tu esi? Kāpēc esi šeit? Kādā valodā jūs Latvijā runājat? Kādi ir tipiski latviešu ēdieni?

Labi ēst ir ļoti svarīgi. Nav šaubu, ka Itālija (un Latvija!) ir vislabākā vieta uz pasaules, kur baudīt vēderpriekus. Bet daļa prieka šeit ir runāšana par un ap ēdienu. Vairāk nekā jebkurā citā valstī, Itālijā ēdiens tiešām ir daļa no kultūras.

P.S. - gluži "par tēmu" draugs šovakar gatavoja tipisku itāļu ziemas ēdienu la polenta. Visa putras maisīšana aizņem vairāk nekā stundu (jāmaisa bez apstājas!). Es prasu: "Vai tas ir tā vērts?". Un saņemu skaidru atbildi: "Laiks, kas pavadīts virtuvē, ir labi pavadīts laiks."




Nav komentāru:

Komentāra publicēšana