piektdiena, 2013. gada 15. novembris

Iemīlēties Neapolē

     
     Es iepazinos ar Itāliju 2006.gada oktobrī. Liekas, ka sen, tomēr atmiņas par kopā pavadītajām dienām ir gluži dzīvas. Tā laikam tiešām bija neaizmirstama tikšanās.
     Toreiz pavisam īsā laikā izskraidīju Itāliju no augšas līdz apakšai. ļoti labi atceros Dienviditāliju - Kampānijas (Campania) reģionu. Izstaigāju Kaprī salu (Isola Capri), mirušo Pompeju pilsētu (Pompeii) un ieskatījos tieši Vezuva (Vesuvio) vulkāna dūmojošajā krāterī. Un tam visam pa vidu vēl miglains skats pa logu uz skumju un piegružotu pilsētu.
     Kas gan tā bija par pilsētu? Toreiz, pirms 7 gadiem, es biju pārņemta ar visu to, ko apskatīju, ka pat nepaguvu padomāt par to, ko NEapskatīju... Taču pilsēta, kam toreiz pabraucu garām, bija Neapole (Napoli). Viena no senākajām un lielākajām Itālijas pilsētām! Kāpēc gan mēs tai tik vienkārši pabraucām garām!?
     Tagad, kad mana draudzība ar Itāliju kļuvusi jau gana cieša, Neapoles vārds pavīd aizvien biežāk. Dzirdot itāļu un pašu neapoliešu mudinājumus turp doties, nemaz negribas ticēt, ka vienīgais, ar ko Neapole ir ievērojama, ir tās netīrība un mafija. Tā nevar būt, Neapole ir kaut kas vairāk!
     Bet kas? To man neviens nevar izskaidrot, itāļi tikai smaida un saka: Per capire ci devi andare ("Lai saprastu, tev uz turieni jādodas."). Nu, kāpēc gan ne? Ceļabiedrs ir, naktmājas atrastas, mugursoma sakārtota - metamies iekšā Neapoles trakulībā!

 (Skats uz pilsētu.)

 (Viens no retajiem objektiem, par kuru kaut ko zināju pirms ierašanās - Castel dell'Ovo.)

(Skats uz Vezuvu. Vulkāns nemaz nav aizmidzis, bet cilvēki gluži mierīgi dzīvo tā pakājē.)

     Pēc 4 stundu brauciena autobusā esam klāt. Un viss sākas pavisam neapoliskā garā - ar picu! Ja reiz pica ir dzimusi tieši Neapolē, tad ir neiespējami to neēst! Turklāt ir jāizvēlas tieši visu picu karaliene - Margherita! Gluži nejauši atradām lielisku picēriju - kādā mazā vecpilsētas ieliņā, tuvumā galvenajiem apskates objektiem, bet prom no tūristu burzmas. Lieliska pica, vienkārši lieliska pica! Taču picas ēšana izvērtās gluži komiska - tādas situācijas iepriekš biju redzējusi tikai filmās!

     Tā kā apkalpošana pie galdiņa maksā dārgāk, mēs picu ēdām, stāvot kājās pie ieejas durvīm. Nedaudz mokoties ar picas ēšanu bez galda piederumiem un salvetēm, lūkojam, kas notiek pilsētas ielās. Bez mitas skan mašīnu signāli un cilvēku balsis. Pa pretī esošā veikala durvīm tiek izlidināts atkritumu maiss, nemaz nedomājot, kur tas nokritīs, un no mājas augšējā stāva loga tiek nolaists striķī piesiets spainis, kurā pie picērijas stāvošais jaunieties saliek dažādus pārtikas produktus - tā Neapolē iepērkas pensionāri! Es saskatos ar savu ceļabiedru un sāku smieties - nav slikts sākums, vai ne?

 (Manai pārsteiguma pilnajai sejas izteiksmei ir iemesls - vienkārši brīnišķīga pica!)
(Picai tiek celti pieminekļi!)

     Pēc tik priecīga dienas sākuma dodamies vecpilsētas ielās. Kas par pilsētu! Smaids no lūpām nenodzisa visas dienas garumā! Vecpilsētas (Spacanapoli) ieliņas ir pavisam šauras, pilnas ar vietējiem iedzīvotājiem, tūristiem un motorolleriem, kas pa ieliņām traucas milzu ātrumā, par savu klātbutni brīdinot ar pīpināšanu (Nekad gan nav skaidrs, uz kuru pusi jāmūk. Īpaši tad, ja pīpinātāji tuvojas no abām pusēm.). Daudzdzīvokļu māju balkoni sasēduši cieši viens pie otra un, ejot pa ieliņām, var gluži nejauši ieiet kāda neapolieša virtuvē, jo durvis vienmēr stāv līdz galam vaļā (un es esmu gluži droša, ka pret šādiem nelūgtiem viesiem tur neviens neļaunotos!). Neapolieši paši gluži pareizi saka - Neapolē nav iespējams just depresiju, jo tur Tu tiešām nekad nebūsi viens pats!


(Galva grozās uz visām pusēm, lai neko nepalaistu garām.)

(Taisnības labad jāsaka, ka šī ieliņa pēc Neapoles principiem ir diezgan plaša.) 




     Pa vidu visiem vēsturiskajiem un kultūras objektiem ir vērts kādu brīdi mierīgi pasēdēt un pavērot cilvēkustieši tur slēpjas īstā Neapole! Tā nu es ar savu ceļabiedru ik pa brīdim nometāmies uz kāda brīva soliņa vai puķu poda malas un vienkārši lūkojāmies apkārt. Pa labi no mums maziņš saldumu viekaliņš, kur pie ieejas nostādīts milzīgs Babba' - tradicionāls neapoliešu kēkss, pildīts ar rumu. Bet tieši pretī neliels antikvariātu veikaliņš (nezinu gan, vai to var nosaukt par veikalu, jo ieejas tur nav), pie kura onkulītis mierīgi izkārto savu produkciju. Garām aiztraucas motorolleris, uz kura uzmetušies trīs mazi puišeļi (bez ķiverēm, protams), pēcāk arī aizgrabina gandrīz sarūsējis Fiat, pie kura stūres tup onkulītis ar mazuli klēpī. Izbrīna pilnām acīm garām staigā tūristi - kāds ēd picu, kād fotogrāfē, kāds atkal abām rokām ieķēries somā un nenolaiž no tās ne acu. Vietējie gluži mierīgi dodas savās ikdienas gaitās, skaļām balsīm aizmaršē futbola līdzjutēji un no pretējās mājas balkoniem savā starpā sakliedzas večiņas. Kādā brīdī mums klāt piesēžas kāds neapolietis, kurš cenšas pārliecināt, ka vienīgais ceļš uz veiksmīgu dzīvi ir viņa veiksmes talismans - čilli pipars (neapolieši ir pagalam māņticīgi). Laiks doties tālāk - šai pilsētā ir, ko redzēt!


(Pilnīgi visu te var atrast!) 




       Neapole ir haotiska bez gala, tas nu ir pavisam skaidrs. Un haotiska ir ne tikai satiksme un ieliņu iekārtojums, visa pilsēta balstās haosā! Neviļus esam apstājušies kādā pilsētas laukumā, kur haoss spiežas ārā pa visām vīlēm. Laukuma centrā atrodas kāda svētā statuja, uz kuras sasēduši jaunieši ēd picu. No vienas puses laukumu norobežo gluži moderna daudzdzīvokļu māja, tai cieši klāt guļ gandrīz vai brūkoša mājele ar šķībiem greiziem balkoniem un pretējā malā atrodas kāda 18./19.gadsimta celtne. Katrs objekts ir gluži no citas operas, tomēr šis haoss Neapoles centrā izskatās tik... harmoniski! Kaut kādā neizskaidrojamā veidā šī haotiskā pilsēta dzīvo harmonijā. Un nav, ko brīnīties, ja pilsētas baltajai doma baznīcai klāt tiek piestutētas modernas dzīvojamās ēkas. Tāda ir Neapole, nav, ko brīnīties!








      Nu ir pienācis laiks kafijas pauzei! Kafija Neapolē ir īpaša! Vēl vairāk nekā visā pārējā Itālijas teritorijā! Pirmkārt, pagatavošanas tehnika ir atšķirīga (bet es nemaz nemēģināšu to izskaidrot, zinu tikai to, ka kafijas automāti ir citādāki). Otrkārt, kafija tiek pasniegta pavisam karstās krūzītēs! Krūzītes pirms pasniegšanas tiek turētas vārošā ūdenī, jo tādejādi kafijas garša ir daudz koncentrētākā un spēcīgāka. Tiesa ir, neapoliešu kafijas garša ilgāku laiku nenozūd no garšas kārpiņām, tomēr galu galā tā arī nespēju izskaidrot, vai neapoliešiem no rīta pamosties palīdz īpaši spēcīgā kafijas garša, vai arī sāpes, ko rada apdedzinātās lūpas un pirkstu gali!? Cenšoties tikt pie karstajā krūzītē ielietajām 10 pilēm kafijas, traumas ir neizbēgamas (vismaz tādam iesācējam kā man)! Taču viens ir pavisam skaidrs - kafija Neapolē tiek izdzerta vēl ātrāk nekā citur Itālijā. Lai nav lieki jāmokās ar verdošo krūzīti!



(Itālijas prezidenta lietotā kafijas tasīte šādi tiek uzglabāta jau kopš 2011.gada!)


     Vēl kāds neapoliešu trakums - futbols! Es gan to piedzīvoju tikai daļēji, taču neapoliešu stāsti ir iespaidīgi! 

     Vienīgais pavisam drošais brīdis, lai izietu Neapoles ielās, esot tad, kad Neapoles futbola komanda spēlē, jo ielas tad neapšaubāmi ir tukšas. Pilsētā valda miers un klusums līdz brīdim, kad tiek gūti vārti, tad gan sāk rībēt zeme un liekas, ka sākas zemestrīce. Un tajā mirklī, kad spēle beigusies, vislabākais esot nozust labi tālu.
    Tomēr, pat ja spēles nav, futbola trakums ir acīmredzams - futbolista statuja līdzās pāvesta statujai! Kādas mājas siena noklāta ar futbolista Maradonas attēliem un avīžu rakstiem! Un kādi īpaši fanātiski vecāki pat bērnam devuši vārdu Maradona! Pat Mikelandželo (Michelangelo) ģeniālais darbs Creazione di Adamo Neapolē tiek pārveidots pavisam neapoliskā garā - Creazione del Calcio.
    To visu redzot, es tikai turpinu sajūsmināties - kas par pilsētu!



 (Īpaša dizaina atkritumu maiss.)


      (Šis ieraksts draud izvērsties bezgalīgs.) Neapolē patiešām valda haoss un netīrība, un par savu mantu drošību ir jāpiedomā. Bet tas nedrīkst kļūt par iemeslu nedoties uz Neapoli! Šeit var atrast vēsturiskas liecības gan no spāņu, gan franču varenības laikmetiem, satriecošus mākslas objektus (vai esi kādreiz dzirdējis par Cristo Velato?) un brīnišķīgus skatus. Šajā laikmetā gan to visu var arī ieguglēt un apciemot Neapoli, pat neizejot no mājas. Bet cilvēku pūļus uz ieliņām, Neapoles troksni un šaurību internetā neatradīsi!  Visskaistākais Neapolē ir pilnīgi negaidīts - ieejot apskatīt kādu baznīcu, Tu vari nejauši attapties pavisam citā, pazemes baznīcā (pārbaudīts!). Un visneapoliskākās lietas var redzēt uz ielas, nevis tūrisma objektos!    

     Itāļiem bija pilnīga taisnība - lai tam noticētu, tas ir jāredz paša acīm!

(Es un mans ceļabiedrs Neapoles vecpilsētas haosā.)
      


     Kad atlikusi vien stunda pirms autobusa atiešanas, abi ar ceļabiedru izlemjam atvadīties no pilsētas, baudot sfogliatelle (tradicionāls Neapoles gardums), apsēdušies pie Garibaldi kājām (Piazza Garibaldi). Ir svētdienas pēcpusdiena, bet mašīnu pīpināšana nebeidzas (kas gan te darās pirmdienu rītos!?), večiņas joprojām sakliedzas no balkoniem un atkritumi joprojām tiek vienkārši izlidināti pa durvīm. Garibaldi statujas pakāji rotā nedēļām vecas banānu mizas, tūristi bailīgām acīm klīst pa vecpilsētas ielām. Un imigranti, pasituši padusēs savas kontrabandas preces, bēg no policijas. Neapole turpina dzīvot savā neparastajā harmonijā.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana