sestdiena, 2014. gada 22. februāris

Kājāmgājēji Florencē

Pēc piecu mēnešu dzīvošanās pa Itāliju tika izlemts nedēļas nogali (starp eksāmeniem) pavadīt Florencē.
Kā gan es varētu vēlāk teikt, ka esmu dzīvojusi Itālijā, ja reiz nekad neesmu bijusi vienā no tās skaistākajām pilsētām?! (Šis apsvērums gan zaudēja jēgu, kad Peskārā satiku itāļu jauniešus, kas nekad nav bijuši Florencē un arī Romā bijušie vien "klases ekskursijā pa muzejiem".)
Un tās bija divas lieliskas dienas! Visa Florences pilsēta ir viens milzīgs kultūras piemineklis, taču arī tajā netrūkst savas dīvainības - tā vien šķiet, ka Florence vēl nav izlēmusi, vai pārņemt Ziemeļitālijas standartus, vai tomēr padoties Dienviditālijas vieglprātībai.
Ja vien es jau nebūtu izkrāmējusi savus čemodānus Peskārā, es varētu dzīvot arī Florencē. Tā nav pārāk liela un trokšņaina, turklāt ir bezgalīgi skaista, tīra un mierīga. Bet, ja tā labi padomā, šādus laimīgas pilsētas iespaidu laimējās gūt tikai tāpēc, ka tur biju februārī, kad visi tūristu pūļi vēl mājās guļ. Par laimi!


Pēc 7 stundu gulšņāšanas autobusā, agrā rīta stundā (6.25 !!!) esam Florences centrā. Gluži simboliski viens no pirmajiem skatiem ir austošā saule, kas apspīd Santa Maria del Fiore katedrāli, Brunelleschi kupolu un Campanile di Giotto.


                          

Šāds apskates objekts neatstāj vienaldzīgu! Pat blakus nostājoties un pieskaroties, ir grūti iedomāties, kā kaut kas tāds var vienkārši atrasties ielas (nu labi, laukuma) vidū. Patiešām, patiešām iespaidīgi!


Pieveicot n-tos pakāpienus (pēc n-tajiem pakāpieniem, lai tiktu kupolas un zvanu torņa augšā), paveras lielisks skats uz pilsētu. Un tur Brunelleschi kupola - kā ķirsītis uz saldējuma!


Arī Michelangelo Dāvids (šī gan patiesībā ir vienkārši izcila kopija, īstais atrodas Florences Galleria dell'Accademia) ir negaidīti iespaidīgs. Viena lieta ir ieguglēt un apskatīt bildi ar Dāvidu, bet pavisam kas cits - nostāties tam blakus!




Un vēl viena (patiesībā divas) neatņemama Florences sastāvdaļa - Ponte Vecchio virs Arno upes. Bodītes gan uz tilta nebija pārāk kārdinošas, taču pašā tilta galā man izdevās nopirkt supergaršīgu gelato! 


Ņemot vērā, ka esmu pārliecināta Harija Potera paaudzes meitene, gandrīz nopirku šo te. Un tas manī radīja vēl lielākas simpātijas pret Florenci.


Ielu māksla Florencē. Visa pilsēta patiešām - burtiski - ir mākslas darbs!


Simpātisks vīriņš, kurš sper drošu soli tieši upē iekšā. Vai tas ir "piemineklis" pašnāvniekiem!?


Via dell'Amore (Mīlestības iela), Via delle Belle Donne (Skaisto Sieviešu iela), Via dei Vecchietti (Vecīšu iela) un uzjautrinošas ceļa zīmes - arī tāda ir Florence! Man šķiet, ka tā bija viena no manām mīļākajām pilsētas izpausmēm. Nekad vēl ar tādu interesi nebiju pētījusi ceļa zīmes!






Nav komentāru:

Komentāra publicēšana